Interesanti, ka pazīme, pēc kuras vidējais statistiskais Eiropas patērētājs atšķir dzīvo alu no nedzīvā, visbiežāk ir tā uzglabāšanas termiņš. Jo tas īsāks, jo labāk – par to ir pārliecināts nepieredzējis alus cienītājs. Redzot, ka glabāšanas termiņš ir ilgāks par pusgadu, viņš ir neapmierināts – ko jūs man grūžat ķīmiju! Redzot šādu "informētības līmeni", beļģu alus darītāji, kuri savu arodu nodod no paaudzes paaudzei, tikai noplāta rokas... Iznāk, ka viņu alus, kam ir gadu simteņos noslīpēta recepte, kas tiek turēts pils pagrabos ozolkoka mucās, kam garšas uzlabošanai speciāli tiek pievienots vīna raugs un ko var turēt pudelēs piecus, sešus gadus (turklāt šajā laikā tas iegūst arvien jaunas garšas nianses), nemaz nav cēls un iedvesmojošs dzēriens, bet gan viltojums?